Migla, kafija un stress

Viņš ir kuplas un skanīgas tenora balss īpašnieks ar staltu stāju, brīžam pārgudriem un ātriem vēstījumiem (labā nozīmē), impulsīviem spriedumiem (arī), viņam patīk leksikā izmantot sarežģītākus terminus (un arī labā), viņš ir draudzīgi runātīgs, ironisks, ik pa laikam mīl sarkasmu un mēdz stāstīt visādus jokus – no dzīves, no pieredzes korī “Kamēr…”, no dziedātajiem skaņdarbiem vai lekcijās uzzinātā, un arī tādus jokus, kurus tikai daži varbūt sapratīs. 

Viņš bija Kuldīgas zēns, kurš Ernesta Vīgnera Kuldīgas mūzikas skolā vijoli spēlēja, līdz pirmo reizi radošs solfedžo uzdevums viņu ievilināja savās skavās — toreiz bija jāraksta tautasdziesmas apdare, pat uz konkursu viņš tika un otro vietu dabūja. Tad parotaļājās ar apdarēm ansamblim, kurā pats dziedāja… Bet vijole, ek. Kuldīdznieks dodas uz Rīgas Uzņēmējdarbības tehnisko vidusskolu, kur iegūst datorprogrammētāja—tehniķa diplomu. Paralēli tam dzied Kuldīgas kamerkorī “Rāte”, un pirmā sastapšanās ar labu latviešu mūziku ir, Mārtiņa Ozoliņa vadība dziedot Artura Maskata Lacrimosa.

Pēdējā vidusskolas kursā, “Ēnu dienā”, viņš ēno Andri Vecumnieku, jo nu ir skaidrs, ka arvien vairāk viņu interesē rakstīt notis un ir vēlme iemācīties darīt profesionāli. Turpmākie četri gadi nes jaunus progresīvus apvāršņus, uzsākot kompozīcijas studijas pie Andra Vecumnieka JVLMA, braucot uz meistarkursiem un apmeklējot meistarklases, izzinot mūzikas literatūras krāšņumus un iepazīstoties ar laikmetīgās mūzikas jaunajām vēsmām. Starp citu, kā vienu no iestājpārbaudījumu kompozīcijām viņš iesniedza skaņdarbu vijolei un klavierēm — tomēr tas ir instruments, kuru vislabāk pārzina, un rūgtums par nesaskaņu ar to arī jau citāds. 

2016. gadā viņš ir JVLMA maģistrantūras students ar kompozicionālu iespēju izmantošanas pārliecinošu bagāžu. Sasmēlis Andra Vecumnieka absolūto zināšanu spridzināšanu, nu turpina kompozīcijas studijas Jāņa Petraškeviča pārraudzībā, un arī Jānis aizved viņu gudrās tālēs un šarmē ar aso un erudīto prātu. 

Jāteic, ka viņš veiksmīgi prot iedvesmoties no zināmiem skaņražiem un dažādām kompozīcijas tehnikām, neatdarinot tās primitīvi, bet izmantojot raksturīgas tehnikas vai izteiksmes iezīmju šķautnes. Piemēram, apgūstot spektrālo mūziku pie Rolanda Kronlaka, rodas skaņdarbs “Migla”, ko 2015. gadā pirmatskaņo “DD orķestris” Jāņa Liepiņa vadībā. Ja vaicāsiet viņam par šo skaņdarbu, pirmie vārdu savienojumi, kas izskanēs, būs “Harmoniskais spektrs, kas pārtop inharmoniskā spektrā”. 

Vēl kāds piemērs aizraujošai vērtību saplūsmei ir vokālais cikls “Stress” (šobrīd divas daļas, būs trīs) ar Ojāra Vācieša dzeju no krājuma “Si minors”. Atskaņotāju sastāvu viņš raksturo kā (Arnolda) Šēnberga kabatas orķestri, respektīvi, ir izmantots tieši tāds instrumentu salikums kā Šēnberga “Mēness Pjero”, tāpat arī šajā mūzikā var meklēt un atrast gan tematiskās, gan strukturālās arkas no Šēnberga radītā šizofrēniski vilinošā (Armanda vārdiem) opusa. 

Savdabīgāk viņā dzīvās ironijas piemērs būs 2015. gada decembra kordziesmu konkursa “Modini kanonu! Jaunās ”Lauztās priedes”” laurus plūcošā kordziesma “Kamēr…” sniegumā ar Raiņa dzejoli “Agri no rīta” no krājuma “Tālas noskaņas zilā vakarā”. Dziesmā “Agri no rīta” apslēptā manierē un garā ir ietērptas tipiskās kordziesmu tradīcijas, ko radījuši komponisti no Jāzepa Vītola līdz Pēterim Vaskam, Ērikam Ešenvaldam un Rihardam Dubram (nospiedums no kora “Kamēr…” repertuāra).

Šo sarakstu varētu veidot arvien garāku, bet ar daudzpunkti atstājam skaņdarbu Fashion Club, kurā viņš līksmo par stilīgajām tehnikām.

Viņš zina, ka tautas melodiju mīlēšana ir iemācīta no bērna kājas, tāpat arī saprot, ka no kordziesmu rakstīšanas, Latvijā dzīvojot, neizbēgsi — tā ir un būs mūsu kultūras sastāvdaļa. Vai ir vēlme izbēgt? Nē, tā vienkārši ir, un tas ir viens no materiāliem , ar kuru var strādāt. Tomēr sirdij tuvākais atskaņotāju sastāvs varētu būt ‘klavieru kvartets ar pielikumiem’ — pamatā ir klavierkvartets, un kāt var nākt gan balss, gan instrumenti. Tā, piemēram, “Stresa” gadījumā klavierkvartetam pielikums ir balss, flauta, klarnete. 

Savukārt, folkloras ekspedīciju ietekmē radies īpašu noskaņu skaņdarbs Megpróbálom (ungāru tautasdziesma, “Es mēģināšu”), kuram klavierkvatetam pielikumā ir akordeons, klarnete, divas balsis un elektronika. Balsis dzied autentisku ungāru tautasdziesmu, instrumenti krāso faktūru, elektronika — telpu. Ja par klavierkvartetiem, tad absolūta mīlestība viņam ir pret klavierkvartetu Quadra mūziķiem — viņu degsme, izcilā muzicēšana, azarts, artistiskums ir komponista sapnis. Tieši viņiem sacerēts opuss In hac spe vivo (“Šajā cerībā es dzīvoju”), ko kvartets pirmatskaņoja 2014. gada augustā Pēterbaznīcas festivālā “Dominante”. 

Viņam faktūra ir svarīgāka par formu. Izskaidrojumu nemeklējām. Ar faktūru var strādāt stundām ilgi, it kā tamborējot kādas mežģīnes un ik pa laikam tomēr tās pairdinot. Viņš itkā nemēdz irdināt un atkal pārtamborēt savus skaņdarbus, tomēr ir daži tādi tamborējumi, kas nelaiž vaļā, neļauj tā vienkārši aizmirst tos un pieņemt iznākumu. Ir sajūta, ka viņš var un grib labāk. Tas ir stāsts par jau piesaukto vokālo ciklu “Stress”, kura pirmais veidols izskanēja “Latviešu mūzikas svētkos” Madonā, bet šobrīd viņš var parādīt jau uzlabotu partitūru. 

Starp citu, Madona ir tā vieta, tie meistarkursi un nometne, kas vasaras tveicē, jūlija beigās un augusta sākumā, iedvesmoja viņu vēl vairāk domāt par savu nošu pierakstu. Gundega Šmite rādija labu priekšzīmi izkoptai un pat pedantiskai pieejai notācijā, un nu arī viņš katru dinamisko, spēles tehnikas un nošu pieraksta niansi pārdomā arvien rūpīgāk. Vēl Madonas burvība slēpjas tajā, ka bija iespēja satikties un strādāt ar atvērtiem, profesionāliem un jauniem mūziķiem. 

Viņa dzīvē jauniešu koris “Kamēr… ” neapšaubāmi ir svarīga šķautne — tā ir vēl viena vieta, kur iepazīties ar dažādu laiku mūziku; bieži apzināti vai nejauši sevi var pieķert analizējam katru izdziedāto skaņdarbu. Bet kora mākslinieciskais vadītājs Jānis Liepiņš ir vēl viens atskaņotājmākslinieks, kuru var mīlēt mūžīgi mūžos, un var tikai priecāties par to, ko viņš dara un ka viņš ir ieinteresēts darīt. Viņš novērtē Jāņa Liepiņa skrupulozo pieeju pret partitūru (saskata līdzību ar Pjēru Bulēzu), mūzika viņu rokās ir sterila. 

Ja sākam ļauties fantāzijām, viņa sapņojums, nevis mērķis ir tik Ensemble Modern repertuārā. Trīsreiz atkārto vārdu ‘sapņojums’. Un, ja iedotu desmit centimetru nogriezni, kurš rāda izaugsmes un attīstības sasniegtos centimetrus, viņš sevi šobrīd atzīmētu viens komats pieci (1,5) iedaļā. 

Viņš ir labas kafijas un espreso cienītājs (zinās gan labas kafijas baudīšanas, gan labus pagatavošanas ieteikumus teikt). Šis dzēriens labi noder arī tajos brīžos, kad komponēšanas iedvesma aiztiepusies līdz četriem no rīta visas nakts garumā. Naktis — no vienas puses, tas ir miers un klusums. Bet, no otras puses, — tā ir smadzeņu atslēgšanās un pusaizmiguša zombija stāvoklis, tomēr ar skaidru apziņu par to, kas tiek darīts. Nākamajā dienā var izdarīto paskatīt citām acīm un saprast, kuras no tām notīm, kas pierakstītas, paliks, kuras — nē, vai kuras idejas tiks realizētas citos skaņdarbos. Nakts ir tā, kas atņem vienu no galvenajām maņām (un tad liekas, ka var notikt visdīvainākās vai briesmīgākās lietas, it kā pa dienu nekas tāds nenotiktu). Ar nakti saistās jau pieminētais skaņdarbs “Migla”. Tie ir vairāki apziņas noķerto momenti. Ir nakts, tu brauc ar auto, ir bieza migla, un neko nevar redzēt. Tā koncentrēšanās, kas ir pie stūres, parāda lielu pārdzīvojumu. Tu centies nokļūt drošībā, jā, ir arī bailes… 

Viņš kādreiz domāja, ka, būdams klausītāja lomā, mūzikā gaida pārsteigumu. Tagad jāsaka — nē. Viņš gaida transformāciju — to, ka mūzika viņu aizraus un viņš sekos visiem elementiem līdzi un brīnīsies, kā tie transformējas. Savukārt, kad pats raksta mūziku, par klausītāju nedomā un atzīstas, ka ir egoists. Rakstīšanas brīdī domā tola par sevi.

Transā
no rīta līdz vakaram
vaimanā. 

Nez kādu atzīšanos
paglups pusaudzis
grib izspiest no sava
mopēda. 
                             (fragments no Ojāra Vācieša dzejoļu cikla “Stress”)

Viņš ir Armands Aleksandravičus. 

Signe Lagzdiņa, Mūzikas Saule 1/2016 (Pavasara nummurs)