LEKSIKONS: №2

Leksikons

Analīzes plāna jēdzienu skaidrojums:

I

Formālistu analīze (Formalist analysis) pēta lugas primāros struktūras elementus, iespējamās dramatiskās attīstības.

Apstākļi aplūko nosacījumu kopumu, kuri ir risināti lugā.

Lugas rakstīšanas laiks apzīmē laikmetu, kurā autors lugu ir uzrakstījis.

Darbības laiks attiecas uz pulksteņa, kalendāro un gada laiku (sezonu), kā arī gadu un laikmetu, kurā norisinās lugas darbība.

Dramatiskais laiks ir laika posms, kas tiek pavadīts skatuviskajā darbībā, tas ietver sevī arī intervālu starp uznācienu prom iešanu, ainas un cēlieni.

Vieta norāda vispārēju un konkrētu lokāciju, kurā norisinās lugas darbība.

Vispārējā lokācija ir apkārtne, rajons, pilsēta, reģions un valsts, kurā notiek darbība.

Konkrētā lokācija apzīmē konkrētās telpas, kurās risinās skatuves darbība.

Sabiedrība atspoguļo slēgtu sociālo iekārtu lugas darbībā.

Ģimene norāda uz varoņa radniecību ar citiem varoņiem. Senči un pēcteči, vecāki un bērni.

Mīlestība atspoguļo spēcīgu pieķeršanos, intensīvas jūtas un varoņu dzimumtieci.

Draugi ir simpātiskas sociālās saites ārpus ģimenes locekļiem.

Nodarbošanās norāda uz varoņa iztikas avotu, kā arī interakciju starp tās pašas vai citas nodarbošanās pārstāvjiem.

Sociālais statuss ir varoņa pozīcija lugā valdošās sociālās hierarhijas kontekstā.

Sociālie standarti ir izturēšanās, uzvedība un uzskati, kas piemīt varonim, un to, ko viņš ir gatavs aizstāvēt.

Ekonomika apzīmē plaša mēroga monetāro sistēmu, kurā varonis dzīvo, kā arī šaura mēroga finansiālos darījumus, kuros viņš ir iesaistīts.

Politiskā iekārta un likumi ir valsts iestādes un to darbība, ētikas kodeks, likumdošana, ko ir izveidojusi politiskā iekārta un juridiskās iestādes.

Kultūra ataino kultūras procesus, mākslas notikumus, intelektuālo kapacitāti un emocionālo apziņu, radošumu un sasniegumus.

Garīgums attiecas uz ticību dievišķiem, garīgiem vai pārdabiskiem spēkiem, kas tiek paklausīti, pielūgti un cienīti.

Lugas īpašā pasaule ir unikālā ietekmes sfēra, ko kolektīvi veido dotie apstākļi.

Nereālistiskas lugas atspoguļo vispārinātus cilvēkus, vietas un notikumus. To apstākļus nosaka lugas tēma — lugas intelektuālais fokuss.

Atemporāls laiks ir hipotētiski ārpus laika eksistējošs, un tam nav piesaistes pie kāda konkrēta laikmeta.

Nelokalizēta vieta nozīmē, ka lugai nav piešķirta konkrēta darbības vieta.

Mīts ir tradicionāls stāsts, kas balstīts saskaņā ar mītisko loģiku un atspoguļo kādas etnokultūras sakrālo vēsturi, uzskatus par pasaules, cilvēku, zemes un debesu objektu rašanos. Apraksta sabiedrības psiholoģiju, paražas un ideālus.

Modelētā pasaule (Theme world) apraksta skatuves vidi, kas galvenokārt paredzēta, lai visas lugas ietvaros ietvertu noteiktu tēmu.

II

Darbību analīze (Action Analysis) ir analīzes veids, kas balstīts uz sižetā risinātajiem notikumiem, identificējot svarīgākos notikumus.

Notikums ir pagrieziena punkts skatuviskajā darbībā, kas izmaina visu skatuves darba virzienu.

Ārējie notikumi ir savstarpējo attieksmju apmaiņu ķēde, kura ietekmē un izmaina visu klātesošo uzvedību.

Fakti ir notikumu iemesli vai nolūki. Tie atbild uz jautājumiem: Kas, Ko, Kur, Kad, Kāpēc, Kā un Kam/kādam nolūkam (Who, What, Where, When, Why, How, and What for)

• Kas ir varoņi? Who are the characters?
• Kas notiek? (Ko notiek!) What is happening?
• Kur notiek darbība? Where does the action occur?
• Kad notiek darbība? When does the action occur?
• Kāpēc tā notiek? Why does it happen?
• Kā tas notiek? How does it happen?
• Kādam nolūkam tas notiek? For what purpose does it happen?

Kodols (The seed) sniedz īsu ieskatu par lugas galveno mērķi. Kodols var būt kāda varoņa rakstura defekts, kas var izrādīties visas lugas galveno notikumu būtība. Iespējami arī vadmotīvi.

Motīvs ir atkārtots ievērojams tematiskais elements. Lai gan motīvs var izgaismot vienu vai divus ‘tematiskus elementus’, tomēr darbības analīzē vajadzētu aplūkot visu lugu.

Iekšējie notikumi ir notikumu ķēde, kas savieno ārējos notikumus ar kodolu, liekot visiem notikumiem darboties sazobē, lai izveidotu galveno jēgas kodolu.

Trīs galvenās kulminācijas iezīmē lugas sākuma, vidus un beigu daļas, un katra no tām izsaka parādīšanos (sākums), attīstību (vidū) un secinājumus (beigas).

Tēma ir kodola summējošais iznākumu, kas izkristalizējas caur varoņu darbībām ilgstošā laika posmā. Parasti tā sakrīt ar varoņa rakstura defekta pretējo vērtību.

Virsmērķis ir galvenā varoņa visaptverošais mērķis, un atspoguļo to, ko galvenais varonis cenšas paveikt.

Darbība (through-action) literārā darbā attēloto notikumu kopums, ko protagonists nodara antagonistam, lai sasniegtu savu virsmērķi; varoņa rīcība un izturēšanās, kas atklāj viņa raksturu.

Pretdarbība ir notikumu kopums, ko antagonists nodara protagonistam, lai sasniegtu savu virsmērķi.

III

Pagātnes apraksts (Background story) ir notikumu virkne un varoņu apraksti, kas ir risināta pirms lugas sākuma.

Vēsturiskā metode ir pagātnes apraksts, kurš galvenokārt parādās izvērstos fragmentos lugas sākumā.

Reālistiskā metodē irpagātnes apraksts, kas sadalīts īsākos fragmentos. Tā var būt kopīga pieredze vairākiem varoņiem un fragmentāri atklāties turpmākajās ainās vai visas lugas garumā.

Minimālistiskā metode ir pagātnes apraksts, kas atklājas caur mājieniem un alūzijām. Tas var būt izmainīts, reducēts, vai apslēpts tik ļoti, ka to ir ļoti grūti atpazīt bez padziļinātas izpētes. Pagātnes apraksts ir izkaisīts visas lugas garumā.

Notikumi pagātnes aprakstā ir pagrieziena punkti, kas izmaina ne tikai sākotnēji klātesošos varoņus, bet arī tos, kas ir iesaistījušies informācijas atklāšanā, ietekmējot arī viņu uzvedību.

Varoņu raksturojums pagātnes aprakstā ietver tikai tos personāžus, kuri ir nosaukti vai citādi iesaistīti.

Pagātnes apraksta jūtas ietver jūtas un sensoro uztveri, kas risinātas pirms lugas darbības sākuma vai tagadnes jūtas, kas attīstījušas no pagātnes notikumiem.

Pagātnes apraksts nereālistiskās lugās satur gaidāmos notikumus, varoņu aprakstus un jūtas. Tās ir tendētas uz tiešu lugas intelektuālo fokusu un atbilstību vadošajai tēmai.

IV

Sižets ir notikumu norise, darbības elementu kopums, kas izkārtots noteiktā sistēmā.

Ārējā darbība ir jebkura fiziska darbība, kas ietver mērķi, līdzekļus, iznākumu un pašu darbības norisi, tai raksturīga apzinātība. Uznākšana, aiziešana, bloķēšana u.t.t.

Uznāciens un aiziešana maina varoņu skaitlisko sastāvu uz skatuves, tādējādi apturot notiekošo darbību un uzsākot jaunu darbību.

Bloķēšana ir uzskatāma par ikvienu aktiera darbību, kas nav dialogs: acu skatiens, atrašanās vieta, pārvietošanās pa skatuvi, mijiedarbe ar rekvizītiem.

Fiziskā ražošana ir dekorāciju elementi, kostīmi, grims, skaņa, apgaismojums un rekvizīti, ko izmanto aktieris skatuviskajā darbībā.

Īpašas darbības parasti izriet no dialoga, kas nav tikai stāvēt, sēdēt, ēst, dzert, smēķēt, staigāt, runāt, ierasties un aizbraukt utt.

Iekšējā darbība ir ārējās darbības pamatā esošā motivācija,kas ir tieši saistīta ar katru ārējo darbību. Tie var būt efektīvi apgalvojumi, plāni, un pavēles.

Efektīvs apgalvojums fakta konstatācija, kas rada izmaiņas varonī un darbības gaitā.

Pavēle ir paziņojums, kura mērķis ir likt personāžam kaut ko darīt vai izvairīties no tā.

Plāns ir detalizēta metode, kas iepriekš izstrādāta, lai kaut ko darītu.

V

Virzība (progression) ir dramatiska darbība attīstības process, ar sākumu, vidu un beigām.

Pulss ir mazākā virzības vienība, mazākā dramatiskā darbība.

Vienība ir savstarpēji saistītu pulsu grupa.

Aina dramatiskas konstrukcijas laika vienība, nereti tā apzīmē laika vai vietas maiņu.

Cēliens ir ainu grupa, kas ir pabeigta un noslēgta izrādes daļa. Primārā un visbūtsikākā virzība visā lugā.

Atkāpe ir notikums, kas novirzās vai šķietami atšķiras no galvenās sižeta virzības.

Struktūra ir iekšējs sakars starp daļām, kas veido veselumu; veids, kādā dažādās veseluma daļas sakārtotas cita attiecībā pret citu.

Lineārs sižets sākas noteiktā punktā, pārvietojas pa virkni notikumu un pēc tam beidzas citā punktā.

Nelineārs sižets neattīstās hronoloģiskā ceļā, tas var saturēt citus sižetus, piem., atmiņas, sapņus, skaļas domas un izstāstītus stāstus primārajā sižetā.

Cēloņsakarība ir vienas vai vairāku ainu rezultāts.

Episkais sižets ir tēloto notikumu vai darbības kopums, kurā ainas ir izkārtots samērā autonomā sistēmā, un ne vienmēr citu ainu rezultāts.

Uzbrukuma punkts ir brīdis, kad primārie notikumi saskaras ar sekundārajiem notikumiem, vai arī sižetiskie notikumi saskaras ar pagātnes apraksta hronoloģisko secību.

Primārais notikums ir būtisks notikums pagātnes aprakstā, kas ierosina apstākļus, kuri nepieciešami lugas norisei.

Kūdinošā ir darbība vai notikums uz skatuves, kur veidojas primārais konflikts

Konflikts ir sižeta pretkustība, ko rada pretēji motīvi un notikumi.

Kulminācija ir izšķirošs pavērsiens skatuves darbības gaitā, kas būtiski maina visu klātesošo uzvedību.

Šķērslis ir notikums vai darbība, kas kavē un traucē varonim sasniegt mērķi.

Sarežģījums ir negaidītas izmaiņas esošajos plānos, metodēs vai attieksmē, kas apgrūtina situācijas risināšanu.

Atzīšana, pēc Aristoteļa domām tā ir mija no gara tumsības uz zināšanām.

Apvērsums ir radikāla apstākļu maiņa.

Katastrofa ir fizisku ciešanu notikums.

Tehniski sarežģīti sižeti ietver atzīšanu un pārmaiņas.

Tehniski vienkārši sižeti nav iekļauta atzīšana un pārmaiņas.

Atrisinājums attiecas uz visiem notikumiem pēc ģenerālās kulminācijas.

VI

Varonis ir tēlota persona, kurā iemiesots autora estētiskais un ētiskais ideāls ar noteiktu rīcības, uzvedības vai darbības modeli.

Mērķis atspoguļo varoņa gribu, ko vēlas sasniegt caur vienu notikuma uz citu.

Virsmērķis ir tas, ko varonis vēlas sasniegt visas lugas garumā.

Darbība (2) ir piespiedu uzvedība vērsta pret citiem, lai sasniegtu savu mērķi. Darbībai raksturīga mērķtiecība.

Pielāgošanās ir psiholoģiskā un fiziskā inteliģence, ko varoņi izmanto, pielāgojoties viens otram dažādās attiecībās un palīdzot sasniegt katram savu, individuālo mērķi.

Konflikts ir pretēju interešu, uzskatu, tieksmju sadursme; tie ir strīdi vai sarežģījumi, ar kuriem varoņi sastopas, cenšoties piepildīt savas vēlmes.

Iekšējais konflikts ir cilvēka dzīves pretrunu mākslinieciskās atklāsmes forma. Iekšējie konflikti rodas no abstraktām idejām,, dabas, sociālajām konvencijām, likteņa, vēstures, valdības utt.

Ārējais konflikts ir vairāku varoņu mērķu sadursme, kur viena varoņa mērķi traucē citiem varoņiem sasniegt savus mērķus.

Gribasspēks ir īpaša apņēmības un pašdisciplīnas kombinācija, ko varonis izmanto mērķa sasniegšanai.

Vērtības ir varoņa ētiskie uzskati, kas atspoguļo viedokli par labo un slikto, pareizo un aplamo.

Personības iezīmes ir varonim piemītošās iekšējās un ārējās īpašības iezīmes, kuras atšķir vienu varoni no citiem.

Sarežģītība attiecas uz varoņa pašapziņu un spēju izzināt izrādes izdomāto realitāti.

Rakstura tips ir varoņa individuālo psiholoģisko īpatnību kopums, kas veidojas, attīstās un atklājas darbībā un attieksmēs, noteiktā uzvedības un rīcības formā.

Starpposma varoņiem ir ierobežota apziņa par apstākļiem, kādos viņi atrodas.

Sarežģīti varoņi ļoti apzinās apstākļus, kādos viņi atrodas.

Primārās attiecības ir attiecības starp protagonistu un antagonistu.

Sekundārās attiecības ir protagonista un antagonista attiecības ar citiem varoņiem.

VII

Ideja ir lugā paustās domām un domāšanas modeļi.

Verbālās saziņas modelis ir galvenā ideja, kas ietver nosaukumus, diskusijas, teicienus, alūzijas, attēlus, simboliku un runu sērijas.

Nosaukums (virsraksts) ir vārds, frāze vai zīmju grupa, kas apkopo daiļdarba procesus. Parasti atspoguļo galveno ideju vai asociācijas ar to.

Diskusija ir ilgstoša saruna par konkrētām idejām. Domu apmaiņa starp varoņiem, kuriem ir atšķirīgi uzskati par vienu un to pašu jautājumu (lietu, parādību, procesu);

Teiciens ir stabils, tradicionāls vārdu savienojums vai vārds; arī paruna, sakāmvārds, aforisms, citējams apgalvojums, kas apkopo varoņa pieredzi kodolīgā verbālā vispārinājumā.

Alūzija ir izteiksmes elementā iešifrēta norāde uz skatītājam zināmu vai nojaušamu notikumu vai personu. Alūzija var būt arī atsauce uz personām, vietām vai lietām ārpus izrādes.

Ievirzes runa (Set speeche)ir formālas vai metodiskas runas, kurās uzsvērti konkrēti intelektuālie jautājumi.

Tēlainība ir maņu sensorās valodas lietojums, atsaucoties uz kādu objektu, darbību vai ideju.

Simbols ir pārnestā nozīmē lietots tēls, kurš nav jāsaprot tā pamatnozīmē, bet reprezentē citu ideju, nosacīti pārstāv sacerējuma ideju.

Prologs ir ievada aina, kas vērsta tieši uz skatītājiem un sagatavo tos izrādes satura uztverei. Formāli nošķirta no lugas, kurā izklāstīta galvenā ideja.

Epilogs ir lugas pamatdaļai pievienots nobeigums, kurā vēstīts par darbojošos personu tālāko likteni vai beigu uzruna skatītājiem ar paskaidrojumu par autora nodomu vai izrādes raksturu. Tā apkopo galveno ideju, kas atkārtota to lugas beigās plašākā kontekstā.

Stāstnieks (narrator) ir varonis, kas komentē izrādes darbību.

Koris ir varoņu grupa, kas pauž autora iecerēto skatītāju attieksmi pret lugā attēlotajiem notikumiem. Tie ir komentētāji vai papildinātāji.

Morālists (Raisonneur) ir varonis, kurš izsaka galvenās idejas aspektus, lai spētu ietekmēt vai atstāt iespaidu uz citiem varoņiem. Parasti pārspīlētu argumentāciju, iespaido, iebilstot ar loģiskiem argumentiem pret katru notikumu.

Uzticības persona ir tuvs draugs vai domubiedrs, ar kuru galvenais varonis dalās noslēpumos vai apspriež personiskas problēmas.

Paralēlisms ir vienlaicīga līdzīgu parādību, norišu pastāvēšana; savieno vienu varoņu grupu ar citām varoņu grupām, ar atkārojumiem vai kontrastiem pastiprinātu apvienošanās problēmas.

Iekšējais konflikts ir intelektuāls process, kas rodas no abstraktām idejām, piem., dabas, sociālām konvencijām, likteņa, vēsture utt. iespaidā.

Galvenā kulminācija ir augstākais kāpinājuma moments daiļdarbā, izšķirošais posms darbības vai pārdzīvojuma attīstībā.

VIII

Zemteksts ir neizteiktais saturs, vai slēpta nozīme; tā atšķiras no vārdu tiešās nozīmes un tiek pielāgota atkarībā no situācijas konteksta. Klausītājs uztver kā netieši nojaušamu emocionālu apakšstrāvojumu, apslēptu jūtu un gribas plūsmu.

Dialogs ir mutvārdu saruna lugā.

Dikcija ir vārdu, zilbju un skaņu izruna, tā attiecas uz valodas tehniskajām un mākslinieciskajām īpašībām. Īpaši vārdu, frāžu, teikumu, rindu un runu izvēle vai izkārtojums runā.

Abstrakti vārdi raksturo lietas, kas nepastāv reālajā telpā un pat principā nav uztverams ne ar kādiem instrumentiem.

Konkrēti vārdi raksturo lietas, kuras var redzēt un tām var pieskarties.

Formāli vārdi atspoguļo pareizas domāšanas likumus un formas — valstiski un lingvistiski atzītas valodas konstrukcijas.

Neformāli vārdi ir ikdienišķi izteicieni, tajās nav ievērotas formalitātes, specifiskas nianses.

Žargons ir sociolekts ar noteiktu specifisku, sociālās grupas vai profesijas leksika

Slengs ir subliterārās valodas izteiksmes līdzeklis, galvenokārt leksika ko izmanto sarunvalodā un sociolektos. Tie ir vārdi un vārdu savienojumi, kuri neatbilst literārās valodas normām, var būt vispārpazīstami, un, kurus lieto tikai noteiktu profesionālo, sociālo aprindu vai vecumgrupu pārstāvji.

Konotatīvie vārdi saistīti ar valodas vienības emocionālo, stilistisko un ekspresīvo nokrāsu, tās satur vairākas nozīmes papildkomponentes, kas nav izprotamas tiešā vārdnīcas nozīme.

Denotatīvi vārdi vārda leksiskās nozīmes daļa – jēdzieniskais saturs bez stilistiskiem, emocionāliem u. c. nozīmes uzslāņojumiem.

Teikums ir viena no galvenajām sintaktiskajām konstrukcijām, gramatiski saistītu vārdu savienojums vai atsevišķs vārds, kas izsaka relatīvi pabeigtu domu.

Teikuma garums ir kvantitatīvais vārdu daudzums teikumā.

Garš teikums atspoguļo domāšanas sarežģītību vai iztēles bagātību. Tas var saturēt apstāšanos, nedrošu trauksmes sajūtu vai neierobežotu histēriju.

Īss teikums vai teikumu fragmenti var būt skarbi un tieši, vai arī liecina par nogurumu vai trulumu.

Vienkāršs teikums ir teikums, kurā ir tikai viens virslocekļu (teikuma priekšmeta un izteicēja vai to grupu) saistījums.

Salikts teikums ir teikums, kurā ir divas vai vairākas sastāvdaļas (komponenti), kas pēc uzbūves ir līdzīgas vienkāršiem teikumiem.

Jaukts salikts teikums ir salikts teikums, kurā dominē sakārtojums un vismaz vienai no sakārtojumā saistītajām daļām ir pakārtots palīgteikums.

Teikuma ritms attiecas uz verbālās domas modeļiem. Rakstos to izsaka ar pieturzīmēm, kā arī uzsvēries un neuzsvērtie vārdi teikumā.

Rinda (a line) ir kāda varoņa paziņojums, parasti daži teikumi vai mazāk.

Runa ir paplašināta teikumu virkne, kas veltīta vienai konkrētai tēmai, domu izteikšana saziņas procesā.

Interpunkcija ir pieturzīmju kopums (punkts, komats, izsaukuma zīme, jautājuma zīme, elipse un defise) palīdz atklāt teksta saturu, tā gramatisko uzbūvi un stilistiskās nianses.

Saite ir skatuviska darbība, kas savieno vienu domu ar nākamo vai dialoga līniju savienošanu starp varoņiem, ainām utt.

Literālisms ir īpaši kopta un normēta valodas forma, tai raksturīgas stilistiskās figūras — ritmiska uzbūve, atskaņas, repetīcijas u.c.)

Tēlainība ir iedomāts asociatīvs attēls ar vairākām nozīmēm.

Poētisms ir vārds vai valodas elements, kas pēc tradīcijām lietojams dzejas valodā. Poētismam raksturīga liriska vai patētiski emocionāla nokrāsa. Poētisma leksikas bāze ir arhaismi un neoloģismi (jaunvārdi).

Šarms ir varoņa pievilcība, spēju iepriecināt ar asprātību, ironiju, graciozitāti vai pārsteigumu.

Dialekts ir plašākā apvidū vēsturiski izveidojies valodas paveids, kurā apvienotas vairākas radniecīgas izlokšņu grupas.

Akcents ir izrunas īpatnības, ar kurām kādas valodas vai dialekta lietotājs runā citā valodā vai dialektā.

Nepilns teikums ir teikums, kurā nav teikuma virslocekļu. Nepilnīgas domas.

Teikuma aprāvums ir teikums ar nepabeigtu teikuma struktūru, ko parasti ietekmē ārēji apstākļi.

Aplauzts teikums trūkst vajadzīgo vārdu.

Ātrruna ir informācijas izklāsts ātrā tempā, forsēts un bieži dialogā grūti to pārtraukt.

Apziņas plūsma ir monologs, kas sastāv no vairākām nepārtrauktas domām un idejām.

IX

Laika rāmis (Timing)ir laika attiecības starp vienu izrunātu vārdu un otru, laiks, starp izrunātu vārdu un fizisku darbību vai starp divām fiziskām darbībām.

Ātrums ir darbības vai procesa straujums, izmērāms kustības vai runas ātrums reālā laikā.

Speed is the measurable rate of movement or speech in real time.

Gaita (Pace) skatītāja sibjektībā laika uztvere.

Temps norāda, informācijas atklāšanas daudzumu un biežumu noteiktā laika sprīdī.

Ritms ir atkārtotu uzsvērtu pulsu modelis, kas rodas, kad dramatiskā intensitāte palielinās un samazinās.

Garstāvoklis ir īpašs prāta stāvoklis, vai sajūtu, kas iemiesota raksturā.

Atmosfēra ir vispārēja sajūta, kas rodas ainai, pārejot uz nākamo ainu vai arī kopējā izrādes pēcgaršas.

Temps, ritms un noskaņojums/atmosfēra izriet no dotajiem apstākļiem, sižeta, varoņiem un idejām.

Pēc Džeimsa Tomasa grāmatas ‘Script Analysis for Actors, Directors, and Designers’

Literārie terminu skaidrojums

Modernisms — 20. gs. 2. pusē radušies mākslas virzieni, kuri meklē jaunus izteiksmes līdzekļus un formas, cenšas dziļāk atklāt subjektīvos pārdzīvojumus. Tradicionāls vērtību un tradicionālo poētiku noliedzošs mākslas un literatūras strāvojums. Radās 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā un pastāvēja līdz 20. gadsimta vidum. Ietver impresionismu, simbolismu, ekspresionismu, akmeismu, eksistenciālismu un absurda literatūru. Modernisms uztver un attēlo pasauli tās daudznozīmībā. Populārākie modernisma poētikas paņēmieni saistīti ar grotesku, parodiju, ironiju, stilizāciju, mistifikāciju. Latviešu literatūrā modernisms radās 20. gadsimta sākumā, pastāvēja līdz 20. gadsimta 80. gadiem.

Verlibrs — brīvā dzeja. Dzejas metriskā izkārtojuma brīvākais veids, kur neuzsvērto zilbju skaits starp uzsvērtām nav noteikts (var būt 1, 2, arī 5 vai 6 zilbes un tamlīdzīgi), nav noteikts arī metriski uzsvērto zilbju skaits rindās. Brīvā dzeja parasti ir vai nu astrofiska, vai rakstīta brīvajā strofikā, bez atskaņām vai ar brīvām, sporādiskām atskaņām. Līdz ar to brīvā dzeja uzbūvē tuvināta prozai, taču atšķirībā no tās brīvā dzeja sadalīta intonatīvās vienībās kā dzejolī (ne kā prozā). Brīvā dzeja pirmoreiz plašākā apritē ieviesa V. Vitmens un franču simbolisti. Latviski brīvā dzeja galvenokārt ienāca 20. gadsimta 20. gados (P. Ērmanis, A. Čaks), kļūstot par ierastu metrisko formu, sākot ar 60. gadiem trimdā (Elles ķēķis) un 70. gadiem Latvijā (O. Vācietis, U. Bērziņš).

Eksistenciālisms [latīņu existentia pastāvēšana] — Filozofijas virziens, kas galveno uzmanību veltī tam, kā cilvēks kaut ko izlemj pasaulē, kura nav ar prātu izprotama. Pievēršas tādām problēmām kā cilvēka eksistences jēga, viņa attiecības ar dzīvi un nāvi, gribas brīvība un determinisms u. c. Literatūrā — spilgti izpaudies Francijā 2. pasaules kara un pirmajos pēckara gados (Ž. P. Sartrs, A. Kamī, M. Haidegers, K. Jasperss, Ž. Anuijs). Eksistenciālisma uzmanības centrā ir cilvēks krīzes un labirinta situācijā, nespēja iekļūt otra aizslēgtajā pasaulē, ciešanas, bailes, vientulība. Eksistenciālisma darbos bieži dominē cilvēciskās esības absurda un niecīguma, veltīgu pūliņu tēlojums. Bailes no neesamības. Filozofijā — eksistences filozofija. Eksistenciālisma idejas izplatījās Krievijā pēc 1905 – 1907 revolūcijas sakāves, bet Eiropu pārņēma pēc 1. pasaules kara un 2. pasaules kara Vācijā, Francijā, Itālijā, ASV. Eksistenciālisma pamatjēdziens ir eksistence. Eksistenciālismam nav vienota doktrīna, visās atšķirīgajās eksistenciālisma mācībās kopīgais ir personības koncepcija, kurā kā galvenie pamatjautājumi tiek izvirzīti: indivīda un sabiedrības attiecības, brīvība un determinisms, atsvešināšanās un komunikācija. Sabiedrību eksistenciālisma pārstāvji raksturo kā bezpersonisku absurda pasauli, izeja no kuras meklējama dumpī pret to vai arī Dievā.

Ēzopa valoda [sengrieķu Aisōpos > sengrieķu fabulu rakstnieks, kas dzīvojis 6. gs. p. m. ē.] — Līdzību valoda, maskēts domu izteikšanas veids (bieži lietots cenzūras apstākļos). Nosaukums radies pēc frīģiešu verga, sengrieķu dzejnieka un fabulas žanra radītāja Ēzopa vārda.

Tēlainās izteiksmes līdzeklis — īpaši izvēlēti vārdi un vārdu savienojumi folklorā un literāros darbos, kas rada valodas izteiksmīgumu un tēlainību. Tas ir līdzeklis, ar ko literāra darba autors bagātina tekstā atveidoto notikumu tēlojumu un piešķir tam dzejiskumu. Izšķir tropus — nozīmes pārnesumu, un stilistiskās figūras — sintaktiskās konstrukcijas, kas pastiprina izteiksmīgumu.

Trops [sengrieķu tropos pagrieziens] — Runas figūra, vārdi, vārdu savienojumi vai izteicieni, kas lietoti ne to tiešajā, bet pārnestajā nozīmē. Piem., politiskā skatuve.

Metafora [sengrieķu metaphora pārnesums] — Nozīmes pārnesums, kura pamatā ir divu parādību salīdzināšana. Vārda vai teiciena lietošana pārnestā nozīmē, kur kādu parādību vai priekšmetu uz līdzības pamata nosauc citas parādības vai priekšmeta vārdā, piem., dzīves vakars, vēja taure.

Epitets: [sengrieķu epitheton pielikums] — Māksliniecisks apzīmētājs, ar ko autors apzīmē kādu parādības, priekšmeta īpašību, tādējādi raksturojumu padarīdams emocionāli iedarbīgāku.

Oksimorons [sengrieķu oxymōron < oxys ass + mōros muļķīgs] — Stilistisks izteiksmes līdzeklis — parādības raksturošana ar tādu vārdu, kas savā pamatnozīmē apzīmē īpašību, kura šai parādībai nevar piemist, piem., skanīgs klusums, vissaldākās mokas.

Personifikācija [latīņu personificatio lomas darināšana] — Cilvēka spēju un īpašību piedevēšana dzīvniekiem, dabas parādībām, priekšmetiem, jēdzieniem.

Alegorija [sengrieķu allēgoria aizsegta valoda] — Kādas informācijas (arī poētiskās) izteikšana pārnestā veidā. Piemēram, abstrakta jēdziena, idejas attēlojums ar konkrētu tēlu: sirds alegoriskiattēlo mīlestību, svari – taisnu tiesu.

Metonīmija [sengrieķu metōnymia pārdēvēšana] — Nozīmes pārnesums — viena vārda aizstāšana ar citu, pamatojoties uz to jēgas sakaru (daļa — veselums, iekšējais — ārējais, darītājs — darbības rezultāts, vieta — notikums u. tml.), piem., abra mani pabaroja.

Sinekdoha [sengrieķu synekdochē kopā paņemšana] — Metonīmijas veids. Kāda jēdziena izteikšana ar vārdu, vārdkopu vai citu konstrukciju, kas savā tiešajā nozīmē izteic šaurāku vai plašāku jēdzienu. Veseluma apzīmēšana ar vārdu vai vārdkopu, kas savā tiešajā nozīmē apzīmē daļu un otrādi. Daļas lietojums veselā vietā un otrādi, piem., mēs —> es vietā un tamlīdzīgi).

Simbols [sengrieķu simbolon zīme] — Pārnestā nozīmē lietots tēls, kas nosacīti pārstāv sacerējuma ideju, piem., Antiņš, Lāčplēsis, zilā ilgu puķe

Ironija [sengrieķu eirōneia izlikšanās] — Kādas parādības, lietas vai personas šķietama slavēšana, atzīšana, izcelšana ar slēptu nolūku to izzobot un izsmiet.

Hiperbola [sengrieķu hyperbolē burtiski pārmetiens; retorikā pārspīlēta frāze] — Kādas īpašības, darbības vai kā cita tīšs pārspīlējums, ar ko pastiprina iespaidu, piem., neesam redzējušies veselu mūžību

Litota [sengrieķu litotēs vienkāršība] — Kāda priekšmeta, būtnes vai parādības lielumu, spēku, nozīmi pārspīlēti samazina, piem., teiciens zirgs kaķa lielumā.

Perifrāze [sengrieķu periphrasis pārteiktais, pārstāstījums] — Aprakstoša izteiksme, priekšmeta vai parādības nosaukuma aizstāšana ar vārdkopu, kas tos raksturo kādā būtiskā aspektā. Jēdziena izteikšana ar netradicionāliem, parasti tēlainiem vārdiem, piem., laiks bij man gulēt iet, baltu smilšu kalniņā

Paradokss [sengrieķu paradoxos negaidīts] — Apgalvojums vai izteikums, kas ir pretrunā (dažkārt tikai šķietami) ar ko vispārpieņemtu, zināmu, neatbilst (dažkārt tikai ārēji) veselajam saprātam, ir neloģisks. Situācija, kur no šķietami patiesām premisām izriet pretrunīgs vai nepieņemams gala spriedums, piem., lēnāk brauksi, tālāk tiksi

Alūzija [latīņu allusio mājiens] — Pamatā kādā izteiksmes elementā iešifrēta norāde uz lasītājam zināmu vai nojaušamu notikumu vai personu. Alūzijas bieži izmantoja, kad kāda aizlieguma dēļ (politiska cenzūra, ētiski apsvērumi) lietas nevarēja saukt īstajos vārdos.

Asonanse [franču assonance] — Vienādu patskaņu, divskaņu atkārtojums vienas, divu, arī vairāk rindu vai pat visa dzejoļa ietvaros.

Konsonanse [latīņu consonantia saskaņa] — Viens no daļēju atskaņu veidiem: Nepilnīga atskaņa, ko veido vārdi, kuros atkārtojas līdzskaņi, bet uzsvērtie patskaņi nav vienādi. Ciku, caku, saku,/Šuju lellei jaku — / Vizuļotu, kruzuļotu,/ Ciku cakām izcakotu.

Stilistiskās figūras — īpašas sintaktiskas konstrukcijas, ko lieto literārās izteiksmes pastiprināšanai. Galvenās stilistiskās figūras grupas ir retoriskās figūras (retoriski jautājumi, uzrunas, izsaukumi) un dažādi atkārtojumi (atkārtojuma figūras). Pie stilistiskās figūras pieder arī bezsaikļa konstrukcija, daudzsaikļu konstrukcija, inversija un citas.

Aliterācija [latīņu alliteratio < ad pie + littera burts] — Vienādu līdzskaņu (parasti vārdu sākums) atkārtošana dzejas rindās, piem., Riti, riti, rīta rasa.

Anafora [sengrieķu, anaforā augšup nestais, atpakaļ nestais] — Viena vai vairāku vārdu atkārtojums divu vai vairāku teikumu, rindkopu, dzejas rindu vai frāžu sākumā, izceļot atkārtoto vārdu vai vārdus.

Epifora [sengrieķu epiphora < epi pēc + phoros nesošs] — Vārda vai sintaktiskas konstrukcijas atkārtojums teksta posma (teikuma, rindas, panta) beigās, piem., Tec, upīte, tecēdama, Kur tu tālu aiztecēsi? Tu uz jūru aiztecēsi, Manis vairs neredzēsi.

Gredzens — raksturīgs viena un tā paša vai līdzīga vārda vai vārdu savienojuma atkārtojums dzejoļa, panta, daiļdarba vai tā daļas sākumā un beigās.

Ķēde — veidojas, atkārtojot iepriekšējā teikuma, panta vai strofas beigu vārdu vai frāzi nākamā teikuma, panta vai strofas sākumā.

Daudzkāršojums — raksturīgs vārdu savienojuma, teikuma daļas vai teikuma pilnīgs atkārtojums tādā pašā formā

Blīvējums — sastāv no vairākiem dažādas nozīmes vārdiem, kuri veic vienu funkciju.

Inversija [latīņu inversio apgriešana, pārstatīšana] — Atkāpe no parastās jeb neitrālās vārdkārtas (piem., emfātiskā akcenta gadījumā).

Redukcija [latīņu reductio virzīšana atpakaļ] — Teikuma locekļu izlaidums, piem., Kad ir gatavs — sauc!

Polisindetons [sengrieķu polysyndeton < poly daudz + syndeton savienots] — Daudzsaikļu konstrukcija, ko izmanto tīši palielinot saikļu daudzumu teikumā, lai palēninātu tā plūdumu, izceltu vārdus, piem., Debess un saule,/ un plaša jūra,/ slaikas priedes/ un zāle, un smilts,/ un stipra sirds (Rainis).

Asindetons [sengrieķu asyndeton nesaistīts, nesavienots] — Bezsaikļa konstrukcija — stilistiska figūra: lai pastiprinātu ekspresivitāti, starp vārdiem un teikumiem izlaiž saikli, piem., Veni, vidi, vici!

Retoriska uzruna — izteikta uzrunas formā un uz kuru parasti netiek gaidīta atbilde

Retorisks izsauciens — izteikta izsaukuma teikuma veidā

Retorisks jautājums — izteikta jautājuma teikuma veidā un uz kuru parasti netiek gaidīta atbilde

Salīdzinājums — apgalvojums par divu reāliju līdzību, piem., rudzupuķes zilas kā debesis

Paralēlisms — divu parādību līdzās nostatījums, kas izceļ tajās līdzīgo vai atšķirīgo. Paralēlisms sakņojas mītiskajā domāšanā, tautasdziesmās, kur ar līdzīgiem vārdiem vai teikuma daļām izsaka vienu un to pašu vai līdzīgu domu. Analoģija. Piem., tek upīte riņķodama, iet meitiņa dziedādam’

Emfāze [sengrieķu emphasis izteiksmība] — Īpašs kādas teikuma daļas izcēlums (parasti ar akcentu vai pārvirzījumu uz teikuma sākumu) jūtu un gribas izpausmes pastiprināšanai.

Kāpinājums [angļu climax kulminācija] vārdi vai vārdu savienojumi, kuri veido nozīmes kāpinājumu. Mežu mežus izstaigāju,/ Lāga koka neredzēju:/ Cits bij’ šķībs, cits bij’ greizs,/ Cits bij’ vēja salauzīts.

Hiasms [sengrieķu chiasmos krustveida izvietojums] — Frāzes vienā daļā attiecīgo vārdu kārtība ir pretēja nekā otrā, sintaktiski tai līdzīgā daļā, piem., Karstā vasarā un ziemā aukstā.

Hiperbatons [sengrieķu hyperbaton pārvads < hyper pār— (virs, uz) + bainein kāpt + —tos īpašības vārda piedēklis] — Vārdu pārstatījums, tādu vārdu attālināšana, kuriem dabiskajā vārdkārtā jāatrodas līdzās. Star Wars — Yoda: Sorry I be but go you must!

Izokolons [sengrieķu izokolon vienāddaļa] — Teikuma daļu izvietojums vienādā kārtībā, pilnīgs paralēlisms. Veni, vidi, vici!

Parēmija [sengrieķu paroimia sakāmvārds < para blakus + oími dziesma + –ía] — Īsi un aforistiski nosauc plašu domu. Teiciens, sakāmvārds, paruna, sentence, aforisms.

Zeigma [grieķu zevgma apvienoties] — raksturīgs viena vārda lietojums kopā ar diviem vai vairākiem jēdzieniski dažādiem vārdiem. Viņa izliktajās lamatās iekrita peles un sievietes.

Darāmā kārta, aktīvs — Darbības vārda kārta, kas izsaka subjekta mērķtiecīgi veiktu un uz objektu vērstu darbību, piemēram, Tēvs lasa grāmatu. Kaķis ķer peli. Darāmā kārta balstās uz pārejošiem darbības vārdiem, tās sintaktiskajā konstrukcijā darbības subjekts nominatīvā ir teikuma priekšmets, darbības objekts akuzatīvā — papildinātājs. Darāmajai kārtai nav īpašu gramatisko formantu, darāmās kārtas formas ir darbības vārda izteiksmes un laika formas. Mūsdienu latviešu valodas gramatikā darāmajā kārtā ietilpina arī nepārejošos un atgriezeniskos darbības vārdus.

Ciešamā kārta, pasīvs — Darbības vārda kārta, kas izsaka uz objektu vērstu darbību, parasti tieši nenosaucot darbības subjektu, piemēram, pele tiek ķerta; grāmata tika lasīta; dziesma tiks dziedāta. Latviešu valodā ciešamās kārtas sintaktiskajā konstrukcijā darbības objekts nominatīvā ir teikuma priekšmets. Ciešamās kārtas formas latviešu valodā ir analītiskas, tās veido lokāmais ciešamās kārtas pagātnes divdabis kopā ar palīgdarbības vārdu tikt, senāk arī tapt, kļūt. Darāmās un ciešamās kārtas pretstatījums latviešu valodā iespējams tikai tiešajiem pārejošajiem darbības vārdiem.

© letonika.lv